Darbs no mājām

Veids, kā strādājam, pēdējā laikā noteikti piedzīvojis radikālas pārmaiņas. Pazīstamā dizaina kritiķe Alise Rovstorna (Alice Rawsthorn) ieskatās mājas darbavietu vēsturē, kā arī uzdrošinās aplūkot iespējas, kādas mūs var sagaidīt nākotnē.

19.gadsimta sākumā pēc plaukstoša uzņēmuma izveides, kas nodarbojās ar jūras radību un augu stikla repliku izgatavošanu, Leopolds Blaška (Leopold Blaschka) iegādājās lielu māju Drēzdenē un iekārtoja to kā darbnīcu un izpētes laboratoriju. Goda vietā tika izvietots akvārijs, kurā viņš kopā ar dēlu Rūdolfu varēja pētīt dzīvas medūzas, jūras gliemjus, gliemežus un astoņkājus pirms to secēšanas. Strādājot vienatnē bez palīgiem, abi Blaškas pārdeva tūkstošiem savu ārkārtīgi precīzo stikla repliku dabas vēstures muzejiem visā pasaulē.

Pēc Leopolda nāves 1895. gadā Rūdolfs turpināja darbu viens pats, gandrīz visu savu laiku pavadot darbnīcā. Neviens nedrīkstēja tajā ieiet bez viņa atļaujas, kas, ja arī kādam tika piešķirta, tad visai reti. Rūdolfs pat atteicās iziet no mājas, lai ieturētu maltītes, kuras tika piegādātas caur durvīs speciāli izbūvētu lūku.

Ja vien visi mājās strādātāji būtu tikpat labi aprīkoti kā Blaškas! Lielākā daļa no tiem miljoniem cilvēku, kas Covid-19 pandēmijas laikā savos mājokļos izveidojuši improvizētas darbavietas, visticamāk cīnās ar Zoom savienojumu, viedtālruņu problēmām un bērniem, kas nepielūdzami pieprasa uzmanību, nevis mierīgi un nosvērti apcer pētījumam nepieciešamos resursus, piemēram, akvārija saturu.

Vēsturiski strādāšana no mājām demogrāfiski bija iedalīta vai nu ļoti turīgajiem, vai patiesi trūcīgajiem. Cilvēki vai nu savos mājokļos veica slikti apmaksātus gabaldarbus, piemēram, kleitu šūšanu vai kreklu apkakļu mazgāšanu, vai arī strādāja mājās paši pēc savas izvēles, jo bija pietiekami turīgi un ietekmīgi, lai noteikumus diktētu paši. Šajā procesā bija vērojama dzimumu nevienlīdzība, jo trūcīgie strādātāji biežāk bija sievietes, bet turīgie plutokrāti galvenokārt bija vīrieši.

Pat tik izglītota sieviete ar veiksmīgiem sakariem, kā romānu autore Virdžīnija Vulfa, 1928. gadā secināja ka: “Sievietei ir jābūt naudai un savai telpai, ja viņa vēlas rakstīt daiļliteratūru.” Vulfa sāpīgi apzinājās, ka tikai nedaudzām viņas dzimuma pārstāvēm bija mazas cerības uz kaut vienu no abām minētajām privilēģijām.

Kopš rūpnieciskās revolūcijas līdz pat šim brīdim cilvēki lielākoties strādājuši ārpus mājvietām - rūpnīcās, birojos, sabiedriskās ēkās vai ārpus telpām -, un šīs vietas un mūsu strādāšanas metodes tika atbilstoši tam pielāgotas.

ASV rūpniecības dizaineris Džonatans Olivares (Jonathan Olivares) savā 2011. gadā izdotajā grāmatā “Biroja krēslu taksonomija” (A Taxonomy of Office Chairs) apraksta, kā lietotāji savām vajadzībām pielāgoja agrīnās biroja mēbeles, piemēram, britu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins 1840. gados pirmoreiz izgudroja uz riteņiem pārvietojamo biroja krēsla priekšteci savām mājām Kentas laukos.

Aizrautīgais meistarotājs Darvins nomainīja atpūtas krēsla koka kājas pret čuguna gultas kājām, kurām piestiprināti ritentiņi. Tādējādi viņš varēja krēslā ērti pārvietoties pa savu kabinetu un rūpīgi pārbaudīt uz garajiem galdiem izkārtotās paraugu rindas, kuras viņa bija sagatavojuši asistenti.

Olivares arī apraksta, kā divdesmitā gadsimta darbavietu dizains atspoguļoja plašākas izmaiņas korporatīvajā kultūrā, kļūstot arvien standartizētāks un hierarhiskāks. Franču kinorežisors Žaks Tati (Jacques Tati) to izcili izsmējis 1967. gada filmā “PlayTime”, vientiesīgajam filmas varonim Hulota kungam grīļīgi laipojot starp nebeidzamām, šķietami vienādām kabīnēm, un neveiksmīgi cenšoties atrast ceļu biedējoši modernā birojā.

Taču līdz ar šī gadsimta izmaiņām sakaru tehnoloģiju pieejamība ļāvusi daudziem no mums izvēlēties, kur mēs strādājam. Francūži, brāļi Ronans (Ronan) un Ervans Buruleki (Erwan Bouroullec) sākotnēji radīja pielāgojamas un pārveidojamas mēbeles, lai apmierinātu viņu Īrnieku paaudzes laikabiedru mainīgās vajadzības, no kuriem daudzi dzīvoja un strādāja vienuviet, bieži vien šaurās, atvērta plānojuma telpās, kas tika koplietotas ar citiem.

2002. gadā, brāļiem strādājot pie viņu pirmā projekta uzņēmumā Vitra, Buruleki izmantoja tos pašus principus mainīgu darbavietu izveidē, radot modulāru galda sistēmu Joyn ar noņemamām atdalošajām sienām, lai varētu nodrošināt privātu telpu darbiniekiem, kā arī iespēju transformēt galdu sapulču vajadzībām. Divus gadus vēlāk viņi iepazīstināja pasauli ar Joyn Hut – mobilu, slēgtu darba telpu, ko iespējams pārvietot, lai radītu mazus pagaidu birojus lielākās biroja telpās.

Kopš tā laika mūsu darbavietu vides dizainā dominē tie paši principi, turklāt augošās komerctelpu nomas maksas ir mudinājušas uzņēmumus ietaupīt, ekonomējot telpu un piedāvājot darbiniekiem iespēju strādāt no mājām. Līdz šim lielākā daļa mājās strādājošo ir ievērojuši improvizācijas pieeju, tāpat kā Blaškas un Darvins radot sev piemērotu darba zonu, taču diezin vai ir daudzi, kas bijuši tik drosmīgi kā spāņu mēbeļu dizaineris Fernando Abelans (Fernando Abellanas), kurš, nespējot atļauties studijas īri Valensijā, zem betona ceļa tilta konstrukcijas izbūvējis iekārtu darbavietu ar rakstāmgaldu, sēdvietu un plauktiem.

Kāda būs pēkšņā obligāto mājas darbavietu skaita pieauguma ietekme Covid-19 laikā? Paredzams, ka daudzi cilvēki pēc pandēmijas izvēlēsies turpināt strādāt šādi. “Darbs no mājām darbojas – bet vai kāds vēlēsies atgriezties birojā?” – šāds virsraksts nesen rotāja “The Guardian” lappuses. Un kāpēc lai kāds to vēlētos? Ilgstoši mājās strādātāji, kas šādu režīmu ir iecienījuši, bieži vien šādai kārtībai dzied slavas dziesmas: spēja koncentrēties uz savu darbu bez traucējošiem apstākļiem; brīvība grozīt un mainīt savu grafiku, kā vien jums tīk; gardu uzkodu sarūpēšana; izvairīšanās no apgrūtinošās pārvietošanās un garlaicīgās biroja politikas; slepena seriāla sērijas noskatīšanās pēcpusdienā un tā tālāk.

Bet lielākā daļa no tiem, kas mājās strādājuši jau iepriekš ir paši izvēlējušies to darīt un ir spējuši iekārtot birojus, kabinetus vai vismaz galdus, kas atbilst viņu vajadzībām. Ir milzīga atšķirība starp iespēju izvēlēties pieņemt jaunu strādāšanas veidu un pēkšņu, obligātu nepieciešamību to īstenot. Ne katrs “jaunizceptais” mājās strādātājs pēc pandēmijas būs sarakstījis savu romānu, pabeidzis sen plānotu pētījumu projektu vai apguvis jaunas prasmes. Dažiem tas paliks atmiņā kā ciešanu laiks ar attiecību neveiksmēm un finanšu krīzēm. Bet arī tos, kam šādas ciešanas gājušas secen, kolektīvā trauma var mudināt radikāli pārdomāt, kā viņi vēlas dzīvot un strādāt nākotnē.

Daži meklē drošības sajūtu, kas saistīta ar ierastām izvēlēm, piemēram, regulāru došanos uz oficiālu darbavietu. Citus varētu piesaistīt šķietami riskantākas iespējas, kas piedāvā lielāku neatkarību un personisko brīvību, iespējams, tāpēc, ka viņus iedvesmo spēks un izturība, ko viņi demonstrējuši paši vai novērojuši citos krīzes laikā.

Citus turpināt strādāt attālināti piespiedīs finansiālās grūtībās nonākušie darba devēji, kuri izmisīgi vēlēsies samazināt izmaksas. Pēc tam šie darba devēji saskarsies ar izaicinājumu izstrādāt digitālus veidus, kā uzturēt biedriskuma garu, kopīga mērķa izjūtu, iespējas radīt jaunas idejas tikpat efektīvi kā nejaušās sarunās pie biroja kafijas automāta un citas tradicionālo kopīgo darbavietu priekšrocības viņu nu jau izkliedēto darbinieku vidū.

Neatkarīgi no Covid-19 krīzes iznākuma, un lai kad arī tā beigtos, mūsu strādāšanas metodes, tāpat kā tik daudzi citi mūsu dzīves aspekti vairs nekad nebūs tādi kā agrāk.