Diogene mikro māja dzīvei ārpus tīkla

Nekur nav tik labi kā mājās. Pārkāpjot to slieksni, varam atstāt savas ikdienas rūpes aiz muguras un būt mēs paši. Bet kas tieši nosaka mūsu māju robežas? Atsakāmies noticēt, ka tās ir novilktas līdz ar ēkas sienām. Katrs savas māju robežas novelk pats – tās var iezīmēt cilvēki, puķudobes vai horizonta aprises – un dažiem no mums mājas ir visa plašā pasaule.

Sengrieķu filozofs Diogens bija pirmais cilvēks, kurš pasludināja sevi par pasaules pilsoni. Uzskatot materiālos labumus par virspusīgiem, viņš atmeta sabiedrības parašas un priekšstatus, lai vadītu brīvu un neatkarīgu dzīvi, rodot patvērumu māla mucā. Diogens aicināja savus laikabiedrus atgriezties pie dabas vienkāršības un viņa pārliecība ir ieguvusi jaunu aktualitāti mūsdienās. Nemitīgajā patēriņa skrējienā esam piemirsuši: ja vien to vēlamies, mūsu mājas ir visa pasaule. Un kam gan tad vairs ir vajadzīga visa tā pēc pēdējām tendencēm radīto lietu pārbagātība, kas vien noenkuro mūs?

Daudzus arhitektus jau kopš renesanses laikiem nodarbināja jautājums par minimālu mājokli. Arī Renco Pjano (Renzo Piano) aizraušanās ar mikromājas ideju radās vēl studiju laikos. Tobrīd viņam nebija iespēju šādu projektu īstenot, bet divtūkstošo gadu sākumā, neņemot vērā, ka Pjano birojs strādāja ar vairākiem lieliem projektiem, arhitekts nolēma uzsākt izpētes darbu, lai noskaidrotu, kas ir tas minimums, kurš ir nepieciešams ērtam mājoklim. Konkrēta klienta viņam nebija, tāpēc darbs vainagojās vien ar publikāciju.

To izlasījis, “Vitra” vadītājs Rolfs Fēlbaums (Rolf Fehlbaum) sazinājās ar Pjano un piedāvāja sadarboties, lai pētījuma rezultātus materializētu īstā mājoklī. “Vitra” nekad nav uzskatījuši sevi tikai par dizaina priekšmetu ražotāju, un šis projekts pavēra atkal jaunu iespēju atklāt, kā dizains var mainīt cilvēku dzīvesveidu. Tā 2013. gadā “Vitra Campus” spožās arhitektūras plejādei pievienojās līdz šim vismazākā ēka, ko, godinot pirmo pasaules pilsoni, Renco Pjano nodēvēja par “Diogene”.

“Diogene” nodrošina tevi tikai ar to, kas patiesi ir nepieciešams, un ne ar ko vairāk,” teica Pjano. Mazais mājoklis, kas ir paredzēts vienam iemītniekam, patiešām ir iekārtots ļoti askētiski: priekšējā daļā, kas kalpo kā dzīvojamā istaba, pie vienas sienas ir novietots izvelkams dīvāns, bet pie otras zem loga piestiprināts salokāms galds; aiz starpsienas atrodas neliela virtuve ar sienā iebūvētu glabātavu, kā arī duša un tualete.

Arī ēkas eksterjers ir lakonisks: “Diogene” arhetipiskā mājas forma vēsta par pirmatnējo patvērumu, taču, ieskatoties rūpīgāk, top skaidrs, ka nekā vienkārša šajā mājoklī nav. “Diogene” ir lieliskai nostrādāta, pašpietiekama sistēma, kas darbojas neatkarīgi no infrastruktūras tīkla. Ēka ir aprīkota ar saules paneļiem, lietusūdens uzkrāšanas tvertnēm, bioloģisko tualeti, dabisko ventilāciju un trīskāršu stiklojumu. Turklāt mājokļa nelielais izmērs ļauj to vienkārši transportēt.

Lai gan “Diogene” ir zinātnē un tehnoloģiju izpētē balstīts projekts, savā būtībā tas ir ļoti romantisks. Mazā ēka var atrasties teju jebkur un kalpot ļoti dažādiem nolūkiem: no brīvdienu mājas meža vidū līdz privātam birojam pilsētas iekšpagalmā. Tomēr mājokļa mazais izmērs ar nolūku neļauj apmierināt visas mūsu cilvēciskās vajadzības. Tas aicina pārvērtēt robežu starp privāto un kopīgo, lai baudītu dzīvi ārpus mājas sienām un kļūtu par daļu pasaules.